locījums

Latvian

Etymology

From locīt (past stem: locīj-) (“to bow, to bend, to inflect”) +‎ -ums. In the grammatical sense, this term was first used in Juris Neikens in 1850.[1]

Pronunciation
  • IPA(key): [lùotsîːjums]
(file)

Noun

locījums m (1st declension)

  1. (grammar) case (inflected form of a word, used to indicate various syntactic and semantic relations)
    datīva locījums ― dative case
    locījumu galotnes ― case endings
    latviešu valodā locījumi piemīt lietvārdiem, īpašības vārdiem, vietniekvārdiem ― in Latvian, nouns, adjectives and pronouns have cases

Declension
Declension of locījums (1st declension)
singular (vienskaitlis) plural (daudzskaitlis)
nominative (nominatīvs) locījums locījumi
accusative (akuzatīvs) locījumu locījumus
genitive (ģenitīvs) locījuma locījumu
dative (datīvs) locījumam locījumiem
instrumental (instrumentālis) locījumu locījumiem
locative (lokatīvs) locījumā locījumos
vocative (vokatīvs) locījum locījumi

See also

References
  1. Karulis, Konstantīns (1992) “locīt”, in Latviešu Etimoloģijas Vārdnīca (in Latvian), Rīga: AVOTS, →ISBN
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.